Dalīties

Metu konkurss: “Mākslinieciski augstvērtīga un Jūrmalas Ķemeru apkaimes kultūrvēsturiskās identitātes popularizējoša vides objekta “Ķemeru Anniņa” izveide

  • Konkursa rezultāts : 3.vieta
  • Norise : 2021. gads
  • Pasūtītājs: Jūrmalas pilsētas dome
  • KOMANDA :
    Māksliniece: Elizabete Melbārzde
    Ainavu arhitektūra: Ilze Rukšāne, Ruta Tobiesa, Arnita Verza
    Vizualizācijas: Santa Matule

Skaistā Ķemeru Anniņa – Dvēseles pilskalns.

Senā, teikām apvītā strēlnieku dziesma “Ķemermiestiņā” ir populāra vēl šodien un vēl aizvien ir jautājumi un minējumi, kas bija dziesmā minētā Ķemeru Anniņa? Vai tiešām viņa bija reāla persona? Kur ir bijusi viņas dzīves vieta Ķemeros? Dziesma ir iedvesmojusi jaunām radošām idejām.

Anniņas portrets ir novietots kā cietoksnis pilskalnā. Tāds mazs, neliels pilskalns ir katrai vientuļai dvēselei, kas ilgojas pēc mīlestības.

Šis ir piemineklis ilgām pēc mīlestības – piemineklis nelaimīgai mīlestībai. Dziesmas tekstā ir tikai nojaušams, ka ļoti skaistā meitene palika viena. Dziesmas vārdi stāsta par mīlestību un arī vēstures liecības vēsta par skaisto Annu, kuras mīļotais pazuda un kuru iekāroja daudzi kareivji. Tomēr viņa palika viena.

Skaista latviešu meitene, kas priecīga gana govis, lasa puķes un gavilē kalna galā, ir tēls, kas ir iesakņojies mūsu apziņā, kā arī plaši atainots latviešu folklorā, literatūrā un glezniecībā (J.Rozentāls «Ganu meitenes dziesma»). Tas ir tēls, kas ir saaudzis ar mūsu zemi, vēsturi un priekšstatiem ne tikai par 1. Pasaules kara gadiem, bet arī gadsimtiem senu pagātni. 

Meitenes tēls ir veidots, iedvesmojoties no Kārļa Padega grafikas “Ķemeru Anniņa mežā gāja un malku skaldīja” un arī no Botičelli gleznas “Venēras dzimšana”, kur Venēra ar roku it kā paslēpj kailās krūtis. Portretā klasiskais grieķu profils, kas ir ņemts par pamatu kā skaistuma kanons, te papildināts ar latviskām iezīmēm – pavisam nedaudz uzrautu deguna līniju, meitenīgi apaļu augstāku pieri un, protams, viņa ir daudz slaidāka, jo ir taču stāsts par kara laiku un Jūgendstila laiku.

Viņa ir iesakņojusies, saaugusi ar šo zemi, kultūru. Anniņas portrets ir novietots uz zaļa kalna, kura siluets ir it kā kleita, kā apmetnis, kā sega, kurā viņa ir ietinusies. Pakāpeniski paplašinoties, tas savienojas ar horizontālo zāliena plakni. Skulptūra vizuāli it kā saaug ar zemi, paceļas kā kalns, kā pilskalns. Šis kalns ir  skulptūras sastāvdaļa un pārvērš trauslās meitenes portretu par iespaidīgu un monumentālu vides objektu. Mūžzaļais sūnu, kadiķu un zāles koši zaļais siltais tonis izceļas uz koku lapotnēs esošā ažūrā un daudz tumšākā un vēsākā zaļuma fona.

Ziemassvētku laikā skulptūru varētu papildināt īpaša stikla, gaismas instalācija, kas visu kalnu pārvērš stikla kalnā – leduskalnā, veidojot asociāciju ar Raiņa Saulcerīti. Tā ir mīlestības gaidīšana. Tāds mazs, neliels pilskalns ir katrai vientuļai dvēselei, kas ilgojas pēc mīlestības.

  • /