Māksliniece, tēlniece: Liene Mackus

SIA “ALPS ainavu darbnīca” ainavu arhitekti – Indra Ozoliņa, Sendija Adītāja, Ieva Dimante, Santa Krēsliņa, Ilze Rukšāne – un arhitekte Mārīte Sprudzāne

Koncepcijas līdzautori – redaktore Santa Remere, filozofs Igors Gubenko un gaismu arhitekte Ilze Leduskrasta

Vizualizācijas – Vizualizāciju darbnīca, Artūrs Mengots
Makets – Kristaps Dimants

Aspazijas piemiņai veltītā Teātra laukuma arhitektoniskās telpas koncepcija veidota ar mērķi uzsvērt dzejnieces, dramaturģes un sabiedriski politiskās aktīvistes Aspazijas pārlaicīgo nozīmi Latvijas sabiedrībā, tās emancipācijas veicināšanā un nākotnes sievietes (femme nouvelle) tapšanā.
Aspazijas personība, kurai Rīgā līdz šim pieminekļa nav bijis, vairāk nekā simt gadu griezumā ir caurstrāvojusi vietējo kultūras telpu arī bez figurāla tēla pastāvēšanas. Tāpēc pieminekļa laukums primāri veidots kā bagātīgu apstādījumu dārzs ar sezonāli mainīgu, daudzveidīgu augu klāstu, kas uzsvērtu dzejnieces klātbūtnes nezūdamību un pastāvīgu atjaunošanos.
Dārzs ir veltījums Aspazijas iekoptajai tradīcijai, kurā uzaugušas daudzas sieviešu paaudzes – rakstnieces, mākslinieces, kultūras darbinieces un politiķes –, savas pirmmātes vēlīgā skatiena pavadītas un iedrošinātas.
Vienlaikus tas kalpo kā atsauce uz dzejnieces izcelsmi – Elza Rozenberga dzimusi turīga Zemgales zemnieka ģimenē, bērnību pavadījusi ziedošā dārzā, dabas krāsu un noskaņu tuvumā, ko vienmēr uzsvērusi savos darbos un dzejas krājumu nosaukumos. Dārzs pilsētas vēsturisko ielu krustojumā uzplaucis it kā par spīti dabas / kultūras pretstatījumam, augstās / zemās mākslas, racionālā / emocionālā nošķīrumam, kas raksturīgs patriarhālās kultūras diktētajām normām. Aspazijas piemineklis harmoniski iekļaujas dārza vidē, nedominējot pār to, bet norādot uz Latvijas kultūras identitātes sievišķajiem vaibstiem, kas to raksturo jau kopš valsts veidošanās sākuma un ko tā saglabājusi, neskatoties uz figurālu un rakstisku pieminekļu trūkumu reāli eksistējošām personībām.
Skvērs Teātra ielā starp Aspazijas bulvāri un Vaļņu ielu tiek projektēts kā vienota viena līmeņa telpa, kuras centrā ir multifunkcionāls laukums, ko no ielas telpām ieskauj ieslīpi paceltas apstādījumu dobes. Šī “dārza” dienvidrietumu pusē, telpas vizuālajā centrā atrodas Aspazijai veltītais piemineklis. Laukuma perimetru veido labiekārtota ārtelpa, atstājot brīvu joslu minimāli nepieciešamajai transporta kustībai.
Teātra laukums ar daudzveidīgām vajadzībām piemērotu sēdvietu zonu iemieso arī teātra kā sabiedrības demokrātiskā foruma nozīmi – tā ir telpa, kur satiekas mākslinieks un skatītājs, idejas un viedokļi un tiek kopīgi rosinātas pozitīvas pārmaiņas. Aspazija bija viena no pirmajām latviešu autorēm, kas publiskajā telpā pieteica sievietes balsi, iestājoties par sieviešu un citu neaizsargāto sabiedrības grupu tiesībām – tostarp dzimumu līdztiesību, laulību šķiršanas tiesībām, sieviešu izglītības iespējām un tiesībām uz mantojuma saņemšanu.
Piemineklis atveido dzejnieces galvu, kas savam laikmetam un vietai ir it kā negaidīti, bet likumsakarīgi uzdīgusi. Novatore, tradīcijas lauzēja, izņēmums, tomēr ar dziļām saknēm vietējā kultūrā un tradīcijā. Tai piemīt vēl svaigs robustums, spirgtums, bet vienlaikus tā ir stingri iezemēta vietējā augsnē – centrālā galvaspilsētas vietā, kur savulaik veidojās nākotnes Latvijas radošā inteliģence, mākslas, kultūras, grāmatniecības klātbūtnes spēcināta.
Dzejnieces skatiens, kas pārrauga dārzu un pagalmu / laukumu, ir vērojošs, vēlīgs, aizsargājošs un uz nākotni vērsts. Tas plūst vienā līmenī ar cilvēku, bet vienlaikus pauž arī nepiekāpību un spēju pastāvēt par sevi.

“Bet tad uz Nē
Sāk atkal pacelties dvēsele
Un satver šo Nē kā vairogu
Un tur to pret dzīvi izstieptu:
Ar pēdējo Nē
Uzvar dvēsele!”
Aspazija “Pirmais Nē” no krājuma “Ziedu klēpis” (1911)